Vīzes peļņai un ikdienai

Pirmsurālu ainava Baškīrijā, 2009.g.

Vīzes, no vienas puses, raksturo latviešu amatniecības prasmes un nodarbošanos, dzīvojot un saimniekojot Urālu kalnu piekājē. 19. gadsimta otrajā pusē notika brīvprātīga latviešu izceļošana uz Iekškrievijas guberņām, kur savā īpašumā varēja izdevīgi iegūt zemi. Ne tikai zemkopība, piena lopkopība, bet arī liepu lūku sagatavošana bija viens no latviešu saimniecību ienākumu avotiem. Ar plēstiem liepu lūkiem, kurus galvenokārt izmantoja vīžu pīšanai, latvieši bieži devās peļņā uz lielajām pilsētām – Ufu, Belorecku.

No otras puses, pašdarinātie liepu lūku apavi atklāj latviešu dzīvesveidu un apstākļus Baškīrijā. Līdz Otrajam pasaules karam vīzes bija viens no izplatītākajiem apaviem – ar vīzēm latvieši gāja gan strādāt, gan dancot. Vīzes galvenokārt gatavoja mājās, izmantojot liepu mizas jeb lūkus. Tas parasti bija vīriešu darbs, pa vienu vakaru varēja nopīt vienu pāri. Vīzes ātri nodila. Tās valkāja gan vasarā, gan arī ziemā, īpaši kara un pēckara laikā, kad pārticība mazinājās. Ēvalds Inspēters atminas:

Ar vīzēm es aizgāju armijā. No Bakaldīnas bijām kādi 30, kas brauca uz armiju, un laikam tikai diviem bija kurpes. Ar vīzēm aizbraucām uz nometni un tur mūs apāva ar apaviem.

Leonīds Ermansons, dzimis 1936. gadā Baškīrijā, atceras:

Vīzes! Vīzes mēs paši pinām, es pats māku pīt vīzes. Es zinu, kad uzvilka astoņus pārus vilnas zeķu, tad ziemā vīzēs nesala.

Nellija Ermansone, dzimusi 1932. gadā Baškīrijā, atceras:

Es nezinu, kā mēs dzīvi esam palikuši! Zirgi pa ūdeni un ledu lēca, izkāp ārā, vīzes kājās, pa ledainu ūdeni līdz ceļiem, krāmē to vezumu. Ūdens, ledus, sniegs, putra tāda! Un tad vezumi jāsataisa, un tad viss jāsavelk, un tad pats uz tā vezuma uztupas, savelk tās kājas, silda. Es nezinu, un pat iesnas mums nebija!