Posted by on jūl 4, 2011 in Latvieši pasaulē | 0 comments

Latvieši Brazīlijā ir ieceļojuši jau kopš 19. gs. 90. gadu sākuma. Tie bija cilvēki, kuri cerēja šajā zemē atrast zemi saimniekošanai, kā arī pārtikušāku un brīvāku dzīvi.  Latviešu izceļošanu uz Brazīliju ierosināja tautsaimnieks Kārlis Balodis (1864 – 1932) un filozofs Pēteris Zālīte (1864 – 1939). Viņi latviešu avīzēs publicēja rakstus par lielo iespēju zemi Brazīliju – brīvu, auglīgu un mazapdzīvotu zemi ar siltu klimatu un izdevīgiem ieceļošanas noteikumiem. Pirmā latviešu ieceļošanas vieta bija Rionovas kolonija, pēc tam ieceļotāji apmetās arī Ižuī, Nova Odesā un citās vietās. Tomēr kopumā apstākļi bija daudz smagāki, nekā ieceļotāji sākotnēji cerēja. Sekmes latviešu ieceļotājiem bija dažādas, citiem izdevās iedzīvoties nepazīstamajos apstākļos un kļūt turīgiem, citiem neveicās pārāk labi. Daļa no ieceļotājiem nepalika kolonijās, bet apmetās uz dzīvi arī lielajās pilsētās, visvairāk San Paulo, vai arī mēģināja atgriezties Latvijā.

Nākamais izceļotāju vilnis uz Brazīliju no Latvijas devās 1922. un 1923. gadā, kopā apmēram 2000 cilvēku. Tie bija baptisti, kuri izceļoja reliģisku jūtu vadīti, apmetās dziļā mūžamežā un nodibināja tur Vārpas koloniju. Arī viņi pēc zemes iekopšanas nodarbojās galvenokārt ar lauksaimniecību.

Cits ieceļošanas vilnis Brazīlijā notika pēc Otrā pasaules kara. Apmēram 1000 no latviešu bēgļiem, kuri pēc kara bija nokļuvuši DP nometnēs Vācijā, ar IRO starpniecību 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā izceļoja tālāk uz Brazīliju. Lielākā daļa no viņiem apmetās San Paulo, kur nodibināja arī latviešu luterāņu draudzi. Vēlāk daļa no šiem pēckara atbraucējiem 50. un 60.  gados devās tālāk uz Ziemeļameriku, kur apmetās Kanādā un ASV.