Izbraukšana no DP nometnēm

 

Otrā pasaules kara beigās Eiropā apmēram 1,8 miljoni cilvēku bija kļuvuši par bēgļiem. Daļa no viņiem jau īsi pēc kara beigām aizbrauca mājās, bet daļa nevarēja vai negribēja atgriezties, jo viņu valstīs valdīja komunistiskais režīms. Sākumā bēgļi vēl cerēja, ka viņu valstis drīz atgūs neatkarību, bet, nometņu laikam ieilgstot, šīs cerības izgaisa. Arī starptautiskajām organizācijām bija skaidrs, ka šie cilvēku tūkstoši nevar palikt izpostītajā Eiropā un ka viņiem jāatrod mājvieta citās zemēs.

Sākot ar 1947. gadu, Beļģija un Anglija bija pirmās valstis, kas uzņēma pēckara bēgļus. Taču darbam galvenokārt ogļu šahtās pieņēma tikai jaunos un veselīgos. Šim paraugam sekoja Kanāda, Austrālija un citas valstis, visbiežāk arī izvēlēdamās stiprus strādniekus vai atsevišķu profesiju speciālistus. Ar laiku arī ģimenēm atļāva pievienoties.ASV bija pēdējā, kas uzņēma Eiropas bēgļus. Amerikāņu programmai bija īpašs noteikums  katram ieceļotājam vajadzīgs sponsors, kas, iebraucot Amerikā, garantē viņa iztiku un darbu. Parasti līgums bija uz gadu vai diviem, ieceļotājiem bieži bija arī jāatmaksā sponsoram ceļojuma biļetes. Baznīcas un citas organizācijas aktīvi meklēja sponsorus un pašas arī rūpējās par bēgļiem. ASV ar šo programmu ieceļoja apmēram 40 000 latviešu, kuri pēc laika apmetās galvenokārt lielākajās ziemeļu pilsētās.

1950. gadā izceļoja liela daļa no bēgļiem. Vairums nometņu tika slēgtas, un atlikušajās administrāciju pārņēma Vācijas valdība.