Mondeika ģimene šodien
George Mondeiks ar sievu.
Ja ne pats Mondeiks, tad noteikti viņa kaimiņi viņu nosauca par latviešu kolonijas vēsturnieku. Mondeiks aktīvi piedalījās kolonijas norisēs, bija tās liecinieks. Viņš dalījās savos stāstos gan ar kolonijas pēctečiem, kas meklēja senču pēdas, gan ar latviešu vēsturniekiem, kas interesējās par koloniju. Kāds pētnieks labi atceras to pēcpusdienu pirms gandrīz 20 gadiem, kad vairākas stundas pavadītas kopā ar Mondeiku un dažiem viņa laikabiedriem. Šie otrās paaudzes “veclatvieši” stāstīja par saviem piedzīvojumiem, augot Viskonsinas laukos un mežos. Saruna notika angliski, lai gan gadījās arī dzirdēt kādu vārdu „latviski“, piemēram, ģermānisms ķēķis vārda “virtuve” vietā un šūplāde vārda “atvilktne” vietā.
Tikšanās Mondeika mājās bija sarunāta ar nolūku, lai pētnieks savām acīm beidzot redzētu Linkolnas latviešu draudzes baznīcas grāmatu, kas glabājās pie Mondeika un no kuras viņš smēla informāciju par tiem, kas kādreiz šeit dzīvojuši. Beidzot Mondeiks pētnieka priekšā nolika baznīcas grāmatu. Ar izbrīnu apskatījies šo priekšmetu, pētnieks, neko necerēdams, jautāja: “Un vai gadījumā nebūtu vēl kaut kādas protokolu grāmatas no citām organizācijām?” Pamājis ar galvu, Mondeiks uz mirkli pazuda un atgriezās ar papes kasti, kas bija pilna ar Kaimiņu klubu protokoliem un citiem dokumentiem. Visi šie vēsturiskie materiāli tagad pieejami arī mikrofilmas formātā un glabājas gan Latvijas Valsts arhīvā, gan Minesotas Universitātes Imigrācijas vēstures pētniecības centra arhīvā.
Diemžēl nākamajos gados Mondeika laikabiedri aizgāja aizsaulē, un, veselības stāvoklim pasliktinoties, arī Mondeiks vairs nevarēja tik aktīvi gādāt par kolonijas vēstures pētniecību. Tomēr viņš turpināja reklamēt latviešus un baltiešus, nodibinādams ģimenes uznēmumu “Baltic States Maple Syrup Company”, kas gatavoja kļavas sīrupu (maple syrup). Mondeika laulātā draudzene Mariana (Marian) nomira 2008. gadā, bet viņš pats aizgāja mūžībā 2010. gada decembrī. Dzimtu turpina seši bērni un vairāki mazbērni.
