Pirmie gadi Austrālijā
Pārmācīšanās Memmingenā
Pēc izbēgšanas no Latvijas 1944. gadā, Apiņu ģimene dzīvoja Memmingenes bēgļu nometnē Vācijā. Pagrabā, kur Anna auda, bija vairākas stelles. Annas vīrs Ervins atceras:
Visas aušanas akcijas sākās ar izbraukšanu – nometnē… kad bijām izsviesti no savas dzīves ārā, no darba ārā, es nebiju vairs tehniķis, vairs nebiju it nekas, un tāpat sieva nebija it nekas, un tā kā darbošanās radās pašiem no sevis …. Bija jāmācās kaut kas praktisks arī…un visas sievas bija saucamās rokdarbnieces, un vīriešiem mācīja mehāniskos darbus. Es, piemēram, to metināšanu biju iemācījies, kas man pilnīgi, pilnīgi sveša bija.
Iebraukšana
Pēc vairākiem nometnē pavadītiem gadiem Apiņu ģimene ar transporta kuģi General C. C. Ballou 1950. gada 23. martā iebrauca Sidnejas ostā:
Mēs atbraucām te, un iebraucām Sidnejā. Pirmais skats bija ostas skats un lielais tilts. Stāvēju desmitos no rīta skaistā saulainā Austrālijā – visi stāvējām uz borta un skatījāmies, un priecājāmies par to skaisto, saulaino Austrāliju….te vismaz ir brīvs – brīva dzīvošana būs.
Obligātais darba līgums
Pēckara bēgļiem, kuriem bija atļauja pārvietoties uz Austrāliju, bija jāslēdz divu gadu obligātais darba līgums ar Austrālijas valdību. Ervins Apinis, ceļu inženieris pēc profesijas, tika nosūtīts uz darbiem, lai būvētu dzelzceļus Austrālijas pavalstī Jaundienvidvelsā:
Teltī es nodzīvoju sešus mēnešus. Tur jau man’ apzaga cik reizes, vai zin, iztīrīja man koferi… Galvenais bija, ka cigaretes mēģināja zagt…. Tā kā es biju reģistrēts par būvtehniķi, tad man’ arī ielika uz būvēm. …bet darbi bija tīri strādnieka darbi….Varbūt man kāds stāstīja, es tagad esmu atradis vienu rakstu, tur kaut kas rakstīts ir. Tagad es pilnīgi saprotu, kas tur ir rakstīts, tai reizē es droši vien nekā nezināju. Vienkārši tā bija nemācēšana, valodas nemācēšana…Tad nostrādāju cītīgi, nostrādāju gandrīz divdesmit deviņus gadus uz dzelzceļa… Nu gluži pa strādnieku nebiju, bet bija strādnieku alga… Latvijā man visi darbi bija ofisā un izbraucu tikai ar automobiļiem uz pārbaudēm. Tas bija inženieru darbs.
Jau auž
Kamēr Ervins strādāja uz dzelzceļa, Anna ar savu dēlu Ēriku dzīvoja ar citiem jauniebraucējiem Parksas nometnē:
Sieva dzīvoja Parksā, un tad es braucu katru otro nedēļu. Mums deva brīvbiļeti. …Parksā jau viņas bija izdomājušas sev aušanas lietas…kaste bija izvākta, stelles jau bija izņemtas ārā un saliktas kopā, un uzstādītas savā mazā istabiņā – tad, kad es aizbraucu, tad mēs gulējām uz grīdas. Parksā bija briesmīgi karsts, čūskas un riktīgs tuksnesis, vai zini, tur jau taisni tā svelme, kas pēc karstuma bija.
Nākamajā iebraucēju nometnē apstākļi bija ciešamāki:
Grētā jau bija puķu dārzs! Tur bija armijas stils tām barakām…varēja tur stādīt puķes un dārzus, dobītes jau bija saliktas.
Ceļojumu karte
Saistītie raksti
Latvieši Austrālijā
Pirmais ievērojamais latviešu emigrācijas vilnis uz Austrāliju bija pēc 1905.gada revolūcijas, kad latvieši, bēgdami no izsūtīšanām un cara terora, meklēja patvērumu Austrālijā. 1913. gadā latvieši Sidnejā nodibināja savu biedrību ar bibliotēku, vēlāk mazākas biedrības regulāri rikojā Latvijas neatkarīgas dienas svinības un Jāņus.
Lasīt tālāk >
Otrā pasaules kara bēgļi
Represijas, apcietināšanas un izsūtīšanas pirmajā Padomju armijas okupācijas laikā no 1940. līdz 1941.gadam dziļi satrieca daudzus, jo daudzus Latvijas iedzīvotājus.
Lasīt tālāk >