Otrā pasaules kara bēgļi

Represijas, apcietināšanas un izsūtīšanas pirmajā Padomju armijas okupācijas laikā no 1940. līdz 1941.gadam dziļi satrieca daudzus, jo daudzus Latvijas iedzīvotājus. Rezultātā, kad 1944.gadā Padomju armija atkal tuvojās Latvijai un tai draudēja otrreizēja okupācija, vairāk nekā 200 000 (~ 10%) Latvijas iedzīvotāju atstāja savas mājas kara ugunīs un, riskējot dzīvību, meklēja glābiņu rietumos, Vācijas režīma kontrolētā teritorijā, jo nebija pārliecības, ka komunisti viņus neizsūtīs uz Sibīriju. Apmēram 160 000 no tiem bija civiliedzīvotāji, lielākotiess bēgļi; 30 000 bija karavīri, kas bija iesaukti Latviešu leģionā, bet 10 000 bija nosūtīti darbos uz Vāciju. Kara laikā bēgļu gaitās daudzi zaudēja dzīvību, daudzus no viņiem pārsteidza Padomju armija, tādēļ kara beigās bijušā Vācijas teritorijā palika apmēram 114 000 Latvijas iedzīvotāju.

Ne visi bēgļi nonāca Vācijā. Slepenos braucienos mazās zvejnieku laivās pāri jūrai uz Zviedriju tika pārcelti apmēram 3000 latviešu bēgļu, kam vēlāk pievienojās arī citi latvieši no Dānijas un Vācijas.

Atstājot savas mājas, gandrīz visi bēgļi domāja, ka prombūtne būs īslaicīga, ka Sabiedroto armija turpinās karu, līdz kamēr visas komunistu pārņemtās zemes tiks atbrīvotas. Šīs cerības nepiepildījās, un ar laiku bēgļiem bija jāmeklē pastāvīgas mājas ārpus Eiropas.