Uz Ukrainu un Vāciju

Pirms bēgļu gaitām Ukrainā: Albins Simsons (10 gadus vecs) ar māsu Latvijā 1909.gadā

Albīna Simsona tēvs bija miesnieks Bauskā. Sekojot cara valdības pavēlei evakuēt Kurzemes iedzīvotājus Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gadā, Albīna ģimene, tāpat kā apmēram trīs ceturtdaļas miljona Latvijas iedzīvotāju, atstāja savas mājas un bēga vai tika evakuēti uz austrumiem no Latvijas. Albīna ģimene nonāca Odesā, Ukrainā, kur drīz vien nomira tēvs. Sešpadsmit gadu vecumā Albīnam bija jāatstāj skola un jākļūst par ģimenes uzturētāju. Viņš piedzīvoja Krievijas Pilsoņu karu un komunistu valdības sākuma periodu. Tikai 1921. gadā kopā ar māti izdevās atgriezties Latvijā.

Drīz pēc atgriešanās Albīns kļuva par Latvijas dzelzceļu policistu. Viņš strādāja pierobežas pasu kontroles Zemgales stacijā, arī pie Polijas robežas, kur viņš iepazina skolotāju Zelmu. Viņi apprecējās, un drīz ģimenē auga pieci bērni.

Mierīgo dzīvi pārtrauca Otrais pasaules karš. Zelma atceras:

Tā izbeidzās mūsu jaukā dzīve, un Latvijas valsts dzīve.
Arī Simsonu ģimenei sākās satraukuma pilni laiki, jo Albīnam vairākas reizes bija jāmeklē jauns darbs un jāatrod cita mājvieta.

Kad 1944. gadā fronte atkal neizbēgami tuvojās Latvijai un draudēja otrreizēja Padomju Savienības okupācija, Albīns izkārtoja atļauju ģimenei izbraukt uz rietumiem, bet pats vēl palika Latvijā, jo viņu neatlaida no dienesta. Viņi toreiz dzīvoja Ventspilī, Pārventā. Zelma stāsta:

 Mans vīrs jau bija Ukrainā pie komunistiem dzīvojis. Viņa dzinulis bija par visu varu dabūt ģimeni drošībā, jo mēs jau zinājām, ka komunisti aizvedīs uz Sibīriju. … Tas bija 1944. gada rudenī. Vācieši dedzināja noliktavas, tur Dundagā nodedzināja cukura noliktavu un taisījās bēgt. Mēs nu zinājām, ka gals ir klāt. Tad es ar tiem pieciem bērniem uzkāpu uz kuģīša, tāds neliels kuģītis bija, un braucu uz Gotenhafenu. Vīrs palika Ventspilī.
Simsonu ģimene Latvijā, 1943. g. vasarā

Simsonu ģimene Latvijā, 1943. g. vasarā

Zelmai ar pieciem bērniem brauciens izvērsās grūtību pilns. Jaunākajai meitiņai bija divi gadi, bet vecākajai desmit. Vācijā viņiem nebija nekāda droša galapunkta. Satiksmes līdzekļi bija pārpildīti, visur drūzmējās bēgļi, pat pie ēdiena bija grūti tikt. Vairākas reizes kāds no bērniem gandrīz vai pazuda. Zelma stāsta:

Mēs bijām Šverinā. Vienā bijušajā viesnīcā „Kolonnā” kroga zālē bija salmu maisiņi salikti rindā, un tur tad tie bēgļi apgūlās. Katru nakti amerikāņu, angļu lidmašīnas devās pāri Šverinai uz Berlīni. Nāca trauksme. Katrs paķēra savu bērnu un skrēja lejā pagrabā. Es domāju, ko es ar pieciem bērniem… Nakts vidū, visi guļ aizmiguši. Es pārsedzu visiem ādas segu, pašus nobučoju, līst asaras. Bet bumbas viņi virsū neuzmeta.

Vecākie bērni palīdzēja jaunākajiem, stiepa koferus un citas mantas. Zelma atceras:

Simsonu ģimenes fotogrāfija 1949.g. Ziemassvētkos, kas tika sūtīta iespējamiem sponsoriem ASV.

Simsonu ģimenes fotogrāfija 1949.gada Ziemassvētkos, kas tika sūtīta iespējamiem sponsoriem ASV

Ko mēs paņēmām līdzi no Latvijas? – Grāmatas! Tā kā muļķis portfelī ieliku grāmatas! Jo vīrs teica, ka Ukrainā, kas visvairāk trūka, bija latviešu grāmatas. Ja dabūja kādu avīzīti latviešu valodā, tad visi skrēja un pūlējās izlasīt. Bet mūsu grāmatu kaste tika izlietota. Viena skolotāja no nometnes vidusskolas ņēma visas manas skolas grāmatas. Bija arī mazliet drēbju, daži trauki, saliekamā gultiņa.

Albīns ar "melnajiem" Herrovicas nometnē, ap. 1946.g.

Zelma uzrakstīja vīram par savu atrašanās vietu uz palīdzības punktu Berlīnē. Viņiem laimējās. Jau decembrī Albīns viņus atrada, un atkal visa ģimene bija kopā. Sekoja dzīve bēgļu nometnēs Vācijā, kur bērni gāja arī skolā. Albīns dabūja darbu  „melnajos”„Melnie” bija angļu, amerikāņu un franču okupācijas spēku noorganizētas armijas palīgvienības, kas veica transporta, apsardzes un citus darbus. Viņi parasti valkāja melnus formas tērpus un dzīvoja kazarmās, un apmeklēja ģimenes pa nedēļas nogalēm. , un strādāja Bochumā, angļu zonā. Zelma mācīja bērnus nometnes skoliņās.