Pirmie gadi Amerikā
Tāpat kā lielais vairums bēgļu, Simsonu ģimene atstāja Latviju, pārliecināta, ka prombūtne būs īslaicīga, ka „aizbrauksim tur, karš beigsies un mēs brauksim atpakaļ”. Bet Latvijas okupācijai ieilgstot, šī cerība sāka izgaist. Bija jāmeklē ilglaicīgākas mājas kaut kur citur.
Tā kā Simsonu ģimenē bija pieci bērni, tad izceļošanas iespējas bija ļoti ierobežotas, jo gandrīz neviena valsts neņēma tik lielas ģimenes. Beidzot 1951. gadā Simsoni saņēma galvojumu no katoļu „Relief Organization” darbam fermā Amerikas vidienē Aijovas pavalstī, kur viņiem bija jānokalpo pirmais gads un jāatmaksā galvotājam ceļa nauda. Dzīves apstākļi jaunajā mājvietā bija daudz primitīvāki nekā Vācijas bēgļu nometnē. Zelma atceras:
Bērni gāja mazā lauku skoliņā. Vidusskolā visas četras klases bija vienā istabā, katrā klasē pa 10 skolēniem. Pirmajā vasarā abi vecākie bērni dabūja darbu pie īru čigānu ģimenes, kas braukāja pa Ameriku, krāsojot zemniekiem mājas un šķūņus. Sešpadsmit gadus vecā meita Inta pieskatīja bērniņu, kamēr piecpadsmitgadīgais Aldis ar pārējo komandu krāsoja mājas. Aldis:
Kad kontrakta gads ar darba devēju bija gandrīz pabeigts, ģimene pārvācās uz Dimoinas pilsētu, kur jau bija priekšā citi, nesen ieceļojuši latvieši. Viņi dabūja darbu, iekārtojās uz dzīvi un aktīvi piedalījās latviešu kopienas un sabiedriskās dzīves veidošanā. Blakus maizes darbam Zelma jau no 1951. gada strādāja Dimoinas latviešu sestdienas skolā un Albīns bija mantzinis Dimoinas latviešu namā.
Visi pieci bērni ieguva augstāko izglītību un atrada dzīvesvietas dažādās Amerikas pilsētās, ar laiku nodibinādami paši savas ģimenes un nezaudēdami saiti ar latviešu sabiedrību un kultūru.