Pirmie gadi Amerikā

Raksts avīzē par Simsonu ģimenes ierašanos ASV, 1951. gadā

Tāpat kā lielais vairums bēgļu, Simsonu ģimene atstāja Latviju, pārliecināta, ka prombūtne būs īslaicīga, ka „aizbrauksim tur, karš beigsies un mēs brauksim atpakaļ”. Bet Latvijas okupācijai ieilgstot, šī cerība sāka izgaist. Bija jāmeklē ilglaicīgākas mājas kaut kur citur.

Tā kā Simsonu ģimenē bija pieci bērni, tad izceļošanas iespējas bija ļoti ierobežotas, jo gandrīz neviena valsts neņēma tik lielas ģimenes. Beidzot 1951. gadā Simsoni saņēma galvojumu no katoļu „Relief Organization” darbam fermā Amerikas vidienē Aijovas pavalstī, kur viņiem bija jānokalpo pirmais gads un jāatmaksā galvotājam ceļa nauda. Dzīves apstākļi jaunajā mājvietā bija daudz primitīvāki nekā Vācijas bēgļu nometnē. Zelma atceras:

Malojā iebraucām piecos no rīta, tumsā. Mūs aizveda pa dubļainu taciņu turpat kādus pārsimts soļus no piestātnes uz ēku. Maza mājiņa, kur mums tagad bija dzīvot. Nav tekošais ūdens, nav apkure, āra mazmājiņa, jākurina ar malku. Ūdeni varēja dabūt ar pumpi, tādu mazu, ļoti grūti pumpējamu pumpi pagalmā, kas ar laiku sabojājās. Tad man bija jāiet ar spaiņiem uz kaimiņu māju, uz pagalmu nest ūdeni. Visgrūtākais bija ar veļas mazgāšanu, jo septiņiem cilvēkiem kā nekā bija diezgan daudz veļas. To ūdeni vajadzēja sildīt uz plīts katliņā un nest ārā uz porčiņa, kur mēs bijām aizņēmušies tādu metāla baļļiņu, kur varēja mazgāt. Karstā laikā nebija arī, kur glabāt produktus, jo nebija ledusskapja. Visgrūtākais bija pierast, ka nav nekādu ērtību. Vācijā mums bija gāzes apkure, plīts, un ūdens bija iekšā, ateja bija iekšā. Te nekā nebija.

Albīns Simsons fermā Aijovas laukos ASV, 1951.g.

Bērni gāja mazā lauku skoliņā. Vidusskolā visas četras klases bija vienā istabā, katrā klasē pa 10 skolēniem. Pirmajā vasarā abi vecākie bērni dabūja darbu pie īru čigānu ģimenes, kas braukāja pa Ameriku, krāsojot zemniekiem mājas un šķūņus. Sešpadsmit gadus vecā meita Inta pieskatīja bērniņu, kamēr piecpadsmitgadīgais Aldis ar pārējo komandu krāsoja mājas. Aldis:

Mēs gulējām mašīnas aizmugurē. Tās mašīnas toreiz bija diezgan lielas. Kad tu esi jauns, tev jau viens pīpis, nekādu lielu problēmu nav. Iemācījos saprast valodu, un tu redzēji, tu iemācījies, kā „bizness” notiek, kā viņi tos zemniekus tur apstrādāja.

Simsonu ģimene pie savas mājas 1962.g.

Kad kontrakta gads ar darba devēju bija gandrīz pabeigts, ģimene pārvācās uz Dimoinas pilsētu, kur jau bija priekšā citi, nesen ieceļojuši latvieši. Viņi dabūja darbu, iekārtojās uz dzīvi un aktīvi piedalījās latviešu kopienas un sabiedriskās dzīves veidošanā. Blakus maizes darbam Zelma jau no 1951. gada strādāja Dimoinas latviešu sestdienas skolā un Albīns bija mantzinis Dimoinas latviešu namā.

Visi pieci bērni ieguva augstāko izglītību un atrada dzīvessvietas dažādās Amerikas pilsētās, ar laiku nodibinādami paši savas ģimenes un nezaudēdami saiti ar latviešu sabiedrību un kultūru.