Ceļojums četru gadu garumā

Ceļā ar Biscaya

Ceļā ar "Biscaya"

1947. gada vasarā Kārlis Ploks ar sievu un dēlu devās piedzīvojumu pilnā ceļā. Ploku ģimene kapteiņa Kārļa vadībā ceļojumā ar pašbūvēto laivu Biscaya pavadīja gandrīz četrus gadus. Brauciena laikā nācās kuģot gan pa upēm, gan pa kanāliem, gan jūrām, gan beigu beigās šķērsot Atlantijas okeānu. Visas zināšanas par kuģošanu un navigāciju bija iegūtas pašmācības ceļā, galvenokārt jau paša brauciena laikā. Koordinātes un attālumus bija iemācījies noteikt Haralds Ploks.

Ceļojums sākās Vācijā, Manheimā, kad Biscaya tika nolaista Reinas ūdeņos. Tālāk ceļš veda uz Emdeni Ziemeļvācijā. Lai izkļūtu no Vācijas atklātā jūrā, nācās atkal pielietot viltību, jo Biscaya bija tiesības kuģot tikai pa upēm un kanāliem. Atrodot un pierunājot ietekmīgas personas ostā, Plokiem izdevās tikt projām, lai dotos uz Holandi un tālāk uz Beļģiju un Franciju. Kalē ostā Francijā Ploku ģimene nolēma doties uz Londonu pie Latvijas sūtņa Zariņa, lai dabūtu ārzemju pases. Tomēr jūru klāja bieza migla, un pastākļi bija ļoti bīstami, jo mazo kuģīti miglā viegli varēja sadragāt kāds lielāks.  Biscaya devās atpakaļ uz Kalē un Ploki izlēma pa upēm un kanāliem no ziemeļiem uz dienvidiem šķērsot Franciju. Tālāk ceļš veda pa Vidusjūru uz Itāliju un Ziemeļāfriku. Ilgu laiku Biscaya kuģoja gar Āfrikas krastiem uz piestājot dažādu eksotisku zemju ostās. Visbeidzot Ploku ģimene nolēma doties uz Brazīliju. Šis brauciens pāri Atlantijas okeānam sākās Konakrī ostā un pēc 14 dienām beidzās Fortalēzā. Pēc ilgās ceļošanas pa pasaules ūdeņiem Ploku ģimene nolēma apmesties Brazīlijā, bet leģendārā Biscaya tika pārdota kādam vietējam lauksaimniekam. Pēdējā osta, kur Ploku ģimene piestāja ar Biscaya bija Belem do Para.

 
Kaut mana griba un jūtas norūdītas daudzos pārdzīvojumos, mani tomēr nogurdina kapteiņa pienākumi būt gatavībā jebkuru katru mirkli uzņemties atbildību par tuvinieku un pārējo dzīvību. Ceļā pavadīti drīz būs turpat 4 gadi, kas daudzreiz prasījis ārkārtīgu nervu sasprindzinājumu šajā liktenīgajā neatlaidībā
 
Ātri tuvojamies Belem do Para, kas kreisajā krastā paslēpusies zaļumos. Pāri zaļumiem paceļas vareni baznīcas torņi. Pārņem sajūta, ka it kā tuvojamies dzimtajai pilsētai. Iebraucām tajā 1951.gada 26.martā plkst. 14:00. Šī ir 197. osta. 4 gados esam nobraukuši 14 377 kilometrus

 

Visa brauciena laikā Ploku ģimene dzīvoja no ienākumiem, ko ieguva, izgatavojot un pārdodot suvenīrus. Kārlis Ploks jaunībā bija  mācījies amatu kādā tēlniecības un ģipša apstrādes darbnīcā Rīgā. Ceļojuma laikā ar Biscaya viņš šīs zināšanas izmantoja, lai no ģipša izgatavotu reljefas plāksnītes ar dažādiem cilvēku un dzīvnieku atveidojumiem. Šīs plāksnītes tika pārdotas daudzās ostās, un par ietirgoto naudu Ploku ģimene varēja turpināt ceļojumu.  Haralds Ploks atminas:

…mēs vēlāk nodrukājām tādus papīrīšus, kad ceļojām apkārt pasaulei, tad tos papīrīšus uzlīmējām tām bildēm otrā pusē un pārdevām tā kā sviestmaizes! Naudas netrūk, tāpēc, ka daudz jau naudas nevajadzēja, tikai priekš ēšanas, naftas un vairāk jau neko nevajadzēja. Jo tālāk brauca, jo karstāks palika, un drēbes arī nevajadzēja…