Posted by Admin on jūl 4, 2011 in DP nometnes | 0 comments

Otrā pasaules kara beigās Eiropā apmēram 1,8 miljoni cilvēku bija kļuvuši par bēgļiem. Daļa no viņiem jau īsi pēc kara beigām aizbrauca mājās, bet daļa nevarēja vai negribēja atgriezties, jo viņu valstīs bija izveidots komunistiskais režīms. Sākumā bēgļi vēl cerēja, ka viņu valstis drīz atgūs neatkarību, bet nometņu laikam ieilgstot, šīs cerības izgaisa. Arī starptautiskajām

organizācijām bija skaidrs, ka šie cilvēku tūkstoši nevar palikt izpostītajā Eiropā un viņiem

jāatrod mājvieta citās zemēs.

Sākot ar 1947. gadu, Beļģija un Anglija bija pirmās valstis, kas pieņēma pēckara bēgļus. Taču

darbam galvenokārt ogļu šahtās pieņēma tikai jaunos un veselīgos. Šim paraugam sekoja

Kanāda, Austrālija un citas valstis, arī visbiežāk izvēlēdamies stiprus strādniekus vai atsevišķu

profesiju speciālistus. Ar laiku arī ģimenēm atļāva pievienoties.

ASV bija pēdējā, kas sāka uzņemt Eiropas bēgļus. Amerikāņu programmai bija īpašs noteikums,

ka katram ieceļotājam vajag sponsoru, kas, iebraucot Amerikā, garantē viņa iztiku un

darbu. Parasti līgums bija uz gadu vai diviem, ieceļotājiem bieži bija arī jaatmaksā sponsoram

ceļojuma biļetes. Baznīcas un citas organizācijas aktīvi meklēja sponsorus un pašas arī

rūpējās par bēgļiem. ASV ar šo programmu ieceļoja apmēram 40 000 latviešu un pēc laika

apmetās galvenokārt lielākajās ziemeļu pilsētās.
1950. gadā izceļoja liela daļa no bēgļiem.Vairums nometnes tika slēgtas, un atlikušajās administrāciju pārņēma Vācijas valdība.